... Seksuāli nepieēdināmā un cilvēciski nepieradināmā jaunā fotogrāfe Keita ar pusaugu skuķes nekaunīgo tiešumu ielaužas ilggadīgi stabilā, bērniem un mazbērniem svētītā ģimenē. Ar joni ierauj gultā gleznu restaurētāju Džeimsu (atklājot viņam vēl nepieredzētas seksuālās baudas apvāršņus) un sirsnīgi sadraudzējoties ar viņa sievu Eleonoru. Tā teikt, dancis pa trim.

... Ar kādu izmisīgu dedzību šie cilvēki analizē un skaidro savas attiecības un tieksmes. Un cieš – līdz miegazāļu saujai, līdz fizioloģiska riebuma sajūtai, līdz gatavībai iet nāvē.

... Vienkārši un gudri izkārtotajā telpā slēpta divdomība, ironija. Tas, ko izrādes varoņi domā esam cīņas arēnu, cīņas uz dzīvību un nāvi, patiesībā varbūt ir tikai rotaļu vieta smilšu kastē. Un kurš pateiks vai spēles, ar ko viņi aizpilda visu savu esību līdzi pēdējai sekundei, ir īstā dzīve vai dzīves imitācija.

Valda Čakare

Kad ģimenē viss ir sakārtojies nemainīgā pareizībā, kad aplamības dara tikai citi – mēs paši gan nē, kad šķiet, ka laulātie viens otru pazīst līdz pēdējai šūnai, tad Dievs sūta Keitu kā iespēju ieraudzīt sevi.

Man patīk šis stāsts.  Priecīgu skatīšanos!

Māra Ķimele